Zālājs ir viens no svarīgākajiem dārza apgabala elementiem. Zaļā krāsa ir pati dabiskākā, tā labvēlīgi iedarbojas uz cilvēka nervu sistēmu, noņem nogurumu un atjauno darba spējas. Atklātā zaļā telpā labi izskatās gan dekoratīvie kokveida-krūmu sugas, gan daudzgadīgās puķes. Velēna nostiprina augsni, pastiprina gaisa mitrumu, aiztur putekļus un uzlabo gabala kopējo klimatu. Tāpēc zālāja stādīšana ir pats pieprasītākais pakalpojums visos apbūves gabalos.

Sējot zālāju, ļoti svarīgi pareizi piemeklēt zāļu smaisījumus, lai tie atbilstu zālāja būtībai un apgabala ekoloģiskajiem nosacījumiem.

Sevišķa uzmanība, stādot zālāju, ir jāvelta tā pamatnes sagatavošanai: tieši no tā skvalitātes ir atkarīga zālāja kvalitāte. Sākt vajag ar visu būvgružu novākšanas no tā laukuma, kas paredzēts zālāja veidošanai. 

Pēc augsnes kārtas piebēršanas gabalu vēlreiz rūpīgi saplāno un noblietē ar smagu rulli. 

Dienu pirms zālāja sēšanas, augsnes kārtu labi salaista ar ūdeni - tā, lai mitrums iesūktos vismaz 20 cm dziļumā (10 l uz 1 m²). Tieši pirms zālāja stādīšanas augsnē tiek pievienota komplekso minerālmēslu starta deva. Pēc zālāja sasēšanas augsni vēlreiz noblīvē ar rulli un uzmanīgi palaista imitējot lietu, cenšoties nepieļaut izskalojumus. Ideālajā variantā no šī brīža zālājs nedrīkst pārkalst, vismaz tik ilgi, kamēr vēl nav izveidojusies nobriedusi velēna, kuras izveidei ir nepieciešams vismaz gads. Pēc sēšanas zālāju laista katru dienu, pretējā gadījumā zāle sadīgs nevienmērīgi. Dažreiz atsevišķos laukumos izveidojas labs zālājs, bet citos zāle nīkuļo un tur ir daudz nezāļu. Tas notiek tāpēc, ka nepietiek augsnē mitruma un tas augsnes slānī nav vienmērīgi sadalīts. Tur, kur mitruma nepietiek, ar zāli veiksmīgi sacenšas nezāles, apsteidzot to augšanā un attīstībā. Zālāju laista tikai ar rasināšanas paņēmienu, nevis ar strūklu no šļūtenes. Ja nav iespējas to laistīt katru dienu, tad to jādara pārdienām, bet pamatīgi. Slikta laistīšana sevišķi kaitīga tad, kad sāk dīgt sēklas un parādās jauni asni. Uzbriedušas un augt sākušas sēklas, nesaņemot nepieciešamo mitruma daudzumu, vienkārši iet bojā, bet jaunie dīgsti, nepārtraukti izjūtot ūdens deficītu, patstāvīgi atrodas stresa stāvoklī, dzeltē un beigās arī iet bojā. Vēlamies vēlreiz uzsvērt, ka sausā laikā par pietiekamu tiek uzskatīta laistīšana ar aprēķinu ne mazāk kā 10 l uz 1 m² zālāja.